pirmdiena, 2012. gada 2. janvāris

Par gavēni

"Kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši, kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs." [Mt.6:16-18]

Ikreiz, kad pienāk kārtējais gavēnis, atskan jautājums: „Ko un kā darīt gavēnī?”

Viens gūst motivāciju īstenot sen atlikto diētu, kāds atsakās no gaļas, cits atliek olas un piena produktus līdz Lieldienām.

Luterāņu baznīca īpaši neiejaucas cilvēka privātajā dzīvē, un nekādus īpašus priekšrakstus attiecībā uz ēdienu neizvirza, bet aicina pievērsties Dieva Vārdam un Sakramentiem. Tas nozīmē, ka kristieši tiek aicināti uz grēku nožēlošanu, izvērtējot sevi Dieva vārda spogulī, un atzīt, ka mūsu grēki tiek piedoti nevis mūsu dēļ, nevis tāpēc, ka Dievs nevar nepiedot, bet tādēļ, ka Jēzus Kristus, mūsu Glābējs, cieta un, pielīdzināts ļaundariem, izlēja Savas asinis pie krusta Golgātā par mūsu grēkiem un mūsu dēļ. Tādēļ baznīcas aicina studēt Bībeli, pārdomāt Kristības nozīmi dzīvē, un saņemt grēku piedošanu un Svēto Vakarēdienu.

Atsauciet atmiņā līdzību par farizeju un muitnieku. Jēzus lietojot šo ilustrāciju apliecināja, ka Dievam pieņemams bija nevis tas, kurš ziedoja, lūdza un gavēja, bet gan tas kuram ir pazemīga sirds un kurš nožēlo savus grēkus.

Tieši to Dievs māca arī šodienas lasījumā. Atlīdzība ticīgajam par dievbijību nav sabiedriskajā atzinībā, bet gan tā nāk no debesu Tēva. Svarīgi ir pazīt Dievu un būt Dieva draugam, nevis izrādīties līdzcilvēku priekšā.

Svētie Raksti vēsta, ka gavēnis netiek darīts pats par sevi, bet tas, kā grēknožēlas apliecinājums, tiek veikts, lai atgrieztos pie Dieva.

Bet galvenais, kas jāņem vērā, ir, ka nevis šāda gavēšana atgriež pie Dieva, bet Dieva Vārds, kam gavēņa laikā pievēršas gavētājs. Neviens nekļūst ticīgs pats par sevi. Par ticīgiem mūs dara Dieva vārds.

Ja jūs, piemēram, gavēņa laikā nolemtu neko neēst un nedzert, nebraukt ar automašīnu, nelietot elektrību, televizoru, radio, laikrakstus, neko nepirt un nepārdot, nevalkāt apavus, gulēt tikai pāris stundas diennaktī, gulēt uz grīdas, un visu savu naudu atdotu trūcīgajiem, un visu laiku lasītu Puškina dzejoļus, tad jūs nekļūtu ticīgi. Jūs nekļūtu ticīgi pat tad, ja visai pasaulei liktos, ka jūs esat ļoti dievbijīgs un askētiks.

Jēzus māca, ka tādi, kas saņem no cilvēkiem atzinību un godu, ir jau savu algu saņēmuši. Proti, ja tavs mērķis ir iemantot cieņu cilvēku piekšā, tu visticamāk atstāsi novārtā sadraudzību Dievu. Jo neviens nevar kapot diviem kungiem – jeb kā tautā saka – nevar nosēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi, un mēģinot noķert divus zaķus, beigās paliek bešā.

Bet ticīgs un dievbijīgs ir tas, ko Dievs izglābj, nevis tas, kurš nodarbojas ar reliģiju kā sprotu, bet Dievu nepazīst.

Tieši tāpēc ir jāpievēršas Dieva Vārdam – Svētajiem Rakstiem – Bībelei.

Tā ir kā glābšanas riņķis, kas var izglābt.

Slīkstot ir jāķeras pie glābšanas riņķa, nevis jānodarbojas citām lietām. Un tieši tā ir jāuztver gavēnis. Ja es slīkstu jūrā, tad es nevaru skatīties televizoru, smēķēt, ēst tortes un karbonādes, vai arī iegādāties jaunu apģērbu, bet gan man ir jātverās pie glābšanas riņķa.

Tāpēc mans uzdevums šodien ir parādīt šo glābšanas riņķi – tā ir Bībele, ko sauc par Dieva vārdu. Tā ir kā termoss, kurā vienmēr ir silta un spēcinoša tēja. Tā ir kā telefons, pa kuru var sadzirdēt Dieva balsi.

Tomēr mūsdienās tas var būt piemirsts. Tagad ir jāgavē vai nu tāpēc, ka vienkārši nav ko ēst, vai arī ir pārāk daudz ko ēst.
Piemēram, šī brīža sarežģītajā ekonomiskajā situācijā daudzi cilvēki un ģimenes dažādu iemeslu dēļ ir spiesti gavēt un ciest badu, savurkārt citi, kas dzīvo zināmā pārticībā, atsakās no ēdieniem un baudvielām (proti, ievērot tā saucamās diētas) un nodarbojas ar sportu. Tas ir līdzeklis sevis apliecināšnai un sava imidža uzturēšana – jo lieta grozās tikai ap izksatu un cieņu citu acīs.
Turpretim, patiesa gavēšana neizpaužas vienīgi, kad uz laiku atsakās no ēdiena, bet tās mērķis ir atbrīvoties no miesīgo vajadzību kundzības. Lai mēs šīs pasaules labumos un miesas vajadzībās nepazaudējam sevi un neaizmirstam Dievu, jo pats galvenais kristietim ir – pazīt Dievu.

Ja kāds atnāktu un sacītu – Es pazītu Jāni Pujatu, mans draugs ir Aivars Lembergs, es strādāju kopā ar Raimondu Paulu – tad jūs varētu sacīt – oho, cik tam labi. Viņam ir tik ievērojami un veiksmīgi draugi. Viņam gan ir paveicies utt.

Bet kristietim ir jālepojas pār visam un jāapliecina, ka es pazīstu Jēzu Kristu, un Jēzus Kristus pazīt mani. Mēs esam labākie draugi. Un kaut arī šī draudzība pasaulē nav tā novērtētākā, tad tomēr tā ir – ja tā var teikt – visizdevīgākā. Jo neviens nevar atrast labāku draugu, kā Jēzu Kristu.

Dieva vārds gavēšanu apraskta kā noslēpumu, ko zini tikai tu un, tavs draugs Dievs. Ļaužu acīm apslēptā kristīgā dzīve tiek atsegta Dieva priekšā.

Līdz ar to svarīgāk ir jautāt nevis „ko un kā darīt,” bet „kāpēc jāgavē?” Kam tas vajadzīgs? Man? Dievam? Tuvākajam? Baznīcai? Sabiedrībai?

Dieva Vārds paskaidro, ka gavēšana nav publiska lieta. Gavēšana tāpat kā lūgšana un ziedošana, var būt kolektīva (piem.draudzē), bet tā nav publiska kā teātris, koncerts un realitātes šovs. „Kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.” (Mt.6:17-18)
Tā ir atraisīšanās no paša es.

Kā tas bija ar farizeju, kurš tikai skandināja es, es, es. Un kā tas ir šodien citās reliģijās, kur cilvēkam ar gavēšanu un citām lietām ir jāizpelnās atzinība Dieva priekšā. Bet Dievs nav kā cilvēki, kuru priekšā mums būtu jāpielāgojas, jāpieglaimojas, jāpielabinās vai jāizliekās labākiem nekā esam. Dievs mūs pazīt ļoti labi. Viņš lasa mūsu domas un jūtas tieši no sirds. Viņš aicina ticēt kā ticēt māca Bībele.

Viņš aicina novērties no pasaulīgā, lai mēs sajustu un atzītu savu izslakumu pēc Dieva, un lai Dievs tad nāktu un to remdētu. Nemāni sevi, ka esi pašpietiekams, ka Dievs nav vajadzīgs, ka cilvēks ir pats sava likteņa noteicējs, ka pēc nāves nebūs ne elles ne debesis, ka cilvēki nav grēcīgi, ka Krisum nemaz nebija jāmirts. Mums ir jāaplieicina savs izsalkums un slāpes pēc mīloša Dieva un labas ticības un sirdsapziņas miera, kā muitniekam Jēzus līdzībā. Jo Dievs pats nāk un apliecina mums savu mīlestību, Viņš mirst pie krusta, lai mēs dzīvotu ticībā un mīlestībā šajā pasaulē, un mūžīgi pēc nāves, Viņš mūs ir pieņēmis, Viņš mūs pieņem par saviem bērniem.

Jāpiekrīt kāda mācītāja sacītajam, ka ciešanu laiks ir īstais brīdis, kad iepazīt savu grēku un Kristus krustu. Tas nav sevišķi patīkami, kad tev tieši, nepārprotami tiek sacīts, ka esi grēcinieks. Bet tāds ir Dieva vārds un tā ir patiesība. Un tomēr labāk skarba patiesība, nekā tīkami meli. Dievs liek mums justies nelāgi. Jā, Viņš pat dzen mūs izmisumā. Bet Viņš to dara aiz laba prāta, lai pēc tam mūs mierinātu un iepriecinātu. Tieši tā Dievs rīkojas ar saviem ticīgajiem. Kad Viņš grib glābt, Viņš vispirms apsūdz un nosoda grēku. Lai dotu dzīvību, Viņš vispirms nogalina. Kad Viņš grib atjaunot cilvēku ar Evaņģēliju, Viņš vispirms uzbrūk cilvēka grēcīgajai dabai ar bauslību. Tā mēs varam saprast, ka sevis aizliegšana ir kā uzbrukums un trieciens grēkam, kas ir cilvēkā. Jo pirms Dievs mūs var atjaunot, Viņam vispirms ir jānoliek mūs uz ceļiem grēku noželā. Taču Ciešanu laikā bez sevis aizliegšanas Dievs mums visiem saka vēl kādu būtisku vārdu. Tas ir Vārds, kas kļuva par miesu, Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Dievs mums sludina Evaņģēlija vārdu par Kristus krustu, ciešanām, nāvi un apglabāšanu. Ar savu nāvi Viņš ir izpircis un savā kapā apglabājis visus mūsu grēkus. Ar savu augšāmcelšanos Viņš grēka un nāves valdīšanu ir izbeidzis, svinēdams dzīvības uzvaru. Jauna un mūžīga dzīvība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem. Viņš ir cēlies augšā un mums pa priekšu devies pie sava Tēva godības troņa.

Tagad arī mēs varam varam droši nākt Debesu troņa priekšā. Mums vairs nav jābaidās savu grēku dēļ, jo nu mēs esam tērpti taisnības un svētuma drēbēs, kuras Kristus ir nopelnījis pie krusta mūsu labā. Tā ir mūsu rota.

Daudzi tiešām krustu nēsā kaklā kā rotu, bet svarīgāk par nēsāšanu kaklā ir krusta vēsts ņemšana pie sirds. Jo tur visiem mūsu grēkiem tikai piespriesta nāve, lai grēcinieks iegūtu dzīvību. Kristus krusta spēkā arī mums ir jāaizliedz sevi, jāmirst grēkam un jādzīvo Dievam. Āmen.